Top pilnmetrāžas dokumentālā filma "Baltie zvirbuļi”.
Vārds režisorei Laimai Žurginai:
Filmas "Baltie zvirbuļi” uzmanības centrā ir septiņi, 13 līdz 30 gadīgi jaunieši ar īpašām vajadzībām (Dauna sindromu, smagiem redzes traucējumiem, fiziskiem kustību ierobežojumiem), kas ar savu un tuvinieku neatlaidību un uzcītību atbildīgi veido savu nākotni, meklē ceļu uz izglītību, iespējamo nodarbošanos, talantu attīstību un iekļaušanos sabiedrībā.
Filma adresēta gan jauniešiem un viņu tuviniekiem ar līdzīgām problēmām, kas ir psiholoģiski nomākti, izvairās no socializācijas un pasīvi gaida atbalstu no valsts, gan tai sabiedrības daļai, kura ir aizspriedumu un negāciju varā pret tādiem, kas dažādu ārēju cēloņu dēļ ir kļuvuši atšķirīgi.
Mūsu filmas mērķi ir, pirmkārt, demonstrējot pozitīvus piemērus dot impulsu jauniešiem ar īpašām vajadzībām un viņu ģimenēm, rosinot darboties un integrēties sabiedrībā un, otrkārt, tuvināt abas pieminētās sabiedrības daļas, mazinot atsvešinātību, veidot sabiedrību atvērtāku, iejūtīgāku un savstarpēji atbalstošāku
Vārds režisorei Laimai Žurginai:
Filmas "Baltie zvirbuļi” uzmanības centrā ir septiņi, 13 līdz 30 gadīgi jaunieši ar īpašām vajadzībām (Dauna sindromu, smagiem redzes traucējumiem, fiziskiem kustību ierobežojumiem), kas ar savu un tuvinieku neatlaidību un uzcītību atbildīgi veido savu nākotni, meklē ceļu uz izglītību, iespējamo nodarbošanos, talantu attīstību un iekļaušanos sabiedrībā.
Filma adresēta gan jauniešiem un viņu tuviniekiem ar līdzīgām problēmām, kas ir psiholoģiski nomākti, izvairās no socializācijas un pasīvi gaida atbalstu no valsts, gan tai sabiedrības daļai, kura ir aizspriedumu un negāciju varā pret tādiem, kas dažādu ārēju cēloņu dēļ ir kļuvuši atšķirīgi.
Mūsu filmas mērķi ir, pirmkārt, demonstrējot pozitīvus piemērus dot impulsu jauniešiem ar īpašām vajadzībām un viņu ģimenēm, rosinot darboties un integrēties sabiedrībā un, otrkārt, tuvināt abas pieminētās sabiedrības daļas, mazinot atsvešinātību, veidot sabiedrību atvērtāku, iejūtīgāku un savstarpēji atbalstošāku
Daži no filmas varoņiem:
Georgs, 21 gads (augšējā rindā pa labi)
Jaunietis 6 gadu vecumā nelaimes gadījumā zaudējis redzi. Par dēlu gādā māte, kas ir pasākumu menedžere. Vecāki šķīrušies, Tēvs dzīvo un strādā Apvienotajā Karalistē . Georgs dzimis un audzis Latvijas kūrortpilsētā Jūrmalā pie Baltijas jūras . Puisis ir sabiedrisks un zinātkārs. Viņam daudz draugu vienaudžu vidū. Georgs nodarbojas ar sportu, mīl dzīvniekus, īpaši suņus un zirgus . Savā negarajā mūžā Georgs piedzīvojis bagātu jūtu gammu un izdzīvojis vispretrunīgākās situācijas. Viņš sastapies gan ar sabiedrības atbalstu un ierēdņu vienaldzību, ar cilvēku labestību, gan klaju naidīgumu. Plaša sajūtu gamma un nenovērtējama pieredze. Viela filozofiskām pārdomām par cilvēka dabu un sabiedrībā valdošajiem stereotipiem, analfabētismu sociālajos jautājumos. Arī par līdzjūtību un siltām, atbalstošām cilvēku attiecībām. Pabeidzis pamatskolu, Georgs vēlējās tālāk mācīties “normālā” ģimnāzijā. Direktors atteicās “sagādāt neērtības sev un skolai, ko radītu skolnieks-redzes invalīds “ …Kamēr zēns auga, viss puslīdz normāli iekļāvās mūsdienu Latvijas sociālajā sistēmā. Grūtības parādijās, kad Georgs sāka uzrādīt dažādas spējas un prasmes, kas bija virs vidusmēra. Tad jau ne tikai māte, bet arī pusaudzis pats sāka apzināties, ka pasaule ir pretrunu un sarežģījumu pilna. Georga māte, domājot par dēla nākotni, atrada risinājumu. Georgs bija spiests pārcelties uz citu valsti, citu ,sakārtotāku sabiedrību. Tagad viņš dzīvo ASV, Minesotas pavalstī. Viņu pieņēmusi kupla amerikāņu kristiešu ģimene.
Šobrīd Georgam ir 21 gads,. Viņš sekmīgi beidzis vidusskolu un iestājies Konkordijas universitātē Minesotā, ASV.Georgs dzīvo speciālā neredzīgajiem radītā eksperimentālā mājā , Ar savu ikdienas dzīvi viņš iemācījies tikt galā pats.Vasaras Georgs pavada savā dzimtajā pilsētā pie jūras. Uzņēmiba un ģimenes atbalsts veido Georga dzīvi saturīgu un interesantu.
Aleksandrs 19 gadi (augšējā rindā pa kreisi)
Aleksandrs sešu gadu vecumā ar citiem puikām rotaļājās, vizinoties ar garāmbraucošajiem vilcieniem. Viņam nepaveicās-viņš zaudēja abas kājas. Apbrīnas vērts ir Aleksandra optimisms, enerģija un dzīvesprieks.Jau bērnībā Aleksandrs iemācījās staigāt uz rokām ,sāka nodarboties ar sportu. iekļuva Latvijas sēdvolejbola jaunatnes izlasē un kļuva par čempionu. Ratiņkrēsls kļuvis par Aleksandra aktīvās dzīves “ galveno instrumentu”, ko viņš pārvalda virtuozi. Vi. Aleksandrs iemācījies patstāvīgi iekļūt vilcienā ar visu ratiņkrēslu pa stāvajām vilcienu kāpnēm .Viņš tiekas ar draugiem, apmeklē koncertus un kafejnīcas , filmējas, Viņš dzīvo pilnvērtīgu jauna cilvēka dzīvi un ir iedvesmojošs paraugs tiem, kas līdzīgās situācijās nolaiž rokas.
Luīze, 13 gadi (apakšējā rindā pa kreisi)
Meitenei divu gadu vecumā konstatēts Dauna sindroms. Ģimenē aug divi jaunāki bērni-brālis un māsa bez veselības problēmām. Ģimene Latvijas apstākļiem turīga- vecāki darbojas mākslas tirgū, rīko mākslas un antikvāro priekšmetu izsoles, interesējas par Dauna sindroma zinātniskiem pētījumiem pasaulē. Bērna aprūpē aktīvi iesaistās sabiedriski aktīva vecmāmiņa .Meitenei tiek gādātas dažādas attīstības iespējas-viņa apmeklē baseinu, piedalās daiļslidošanas treniņos, ģimenes ekskursijās Latvijā un ārzemēs, tikusi vesta pie medicīnas speciālistiem Amerikas Savienotajās Valstīs, Zviedrijā, Vācijā.
Renāte 23 gadi un Antons 25 gadi (apakšējā rindā pa labi)
Abi jaunieši ir neredzīgi no dzimšanas. Viņi ir vieni no 30 000 cilvēkiem ar redzes traucējumiem Latvijā. Tas ir liels cilvēku daudzums, kas dzīvo mums līdzās. Vai saprotam un spējam iejusties viņu dzīvēs? Cik daudz tiek domāts par šiem cilvēkiem piemērotām profesijām, par viņu potenciāla izmantošanu un saturīgu dzīves piepildījumu? Abi mūsu varoņi aizrautīgi muzicē, dažādās skatēs un konkursos saņem atzinīgu novērtējumu. Vēlamies izprast kādas ir jaunu cilvēku romantiskās jūtas, kas piestāv jaunībai. Kā šādi jauni cilvēki pieņem lēmumus par ģimenes veidošanu.
Filmas varoņus iepazīstam un iemīlam arvien vairāk. Mēs viņus saucam par mūsu “ baltajiem zvirbuļiem’. Atšķirīgi un vienlaikus tādi paši, kā mēs - ” pelēkie zvirbuļi “ - tā saka režisore Laima Žurgina
Georgs, 21 gads (augšējā rindā pa labi)
Jaunietis 6 gadu vecumā nelaimes gadījumā zaudējis redzi. Par dēlu gādā māte, kas ir pasākumu menedžere. Vecāki šķīrušies, Tēvs dzīvo un strādā Apvienotajā Karalistē . Georgs dzimis un audzis Latvijas kūrortpilsētā Jūrmalā pie Baltijas jūras . Puisis ir sabiedrisks un zinātkārs. Viņam daudz draugu vienaudžu vidū. Georgs nodarbojas ar sportu, mīl dzīvniekus, īpaši suņus un zirgus . Savā negarajā mūžā Georgs piedzīvojis bagātu jūtu gammu un izdzīvojis vispretrunīgākās situācijas. Viņš sastapies gan ar sabiedrības atbalstu un ierēdņu vienaldzību, ar cilvēku labestību, gan klaju naidīgumu. Plaša sajūtu gamma un nenovērtējama pieredze. Viela filozofiskām pārdomām par cilvēka dabu un sabiedrībā valdošajiem stereotipiem, analfabētismu sociālajos jautājumos. Arī par līdzjūtību un siltām, atbalstošām cilvēku attiecībām. Pabeidzis pamatskolu, Georgs vēlējās tālāk mācīties “normālā” ģimnāzijā. Direktors atteicās “sagādāt neērtības sev un skolai, ko radītu skolnieks-redzes invalīds “ …Kamēr zēns auga, viss puslīdz normāli iekļāvās mūsdienu Latvijas sociālajā sistēmā. Grūtības parādijās, kad Georgs sāka uzrādīt dažādas spējas un prasmes, kas bija virs vidusmēra. Tad jau ne tikai māte, bet arī pusaudzis pats sāka apzināties, ka pasaule ir pretrunu un sarežģījumu pilna. Georga māte, domājot par dēla nākotni, atrada risinājumu. Georgs bija spiests pārcelties uz citu valsti, citu ,sakārtotāku sabiedrību. Tagad viņš dzīvo ASV, Minesotas pavalstī. Viņu pieņēmusi kupla amerikāņu kristiešu ģimene.
Šobrīd Georgam ir 21 gads,. Viņš sekmīgi beidzis vidusskolu un iestājies Konkordijas universitātē Minesotā, ASV.Georgs dzīvo speciālā neredzīgajiem radītā eksperimentālā mājā , Ar savu ikdienas dzīvi viņš iemācījies tikt galā pats.Vasaras Georgs pavada savā dzimtajā pilsētā pie jūras. Uzņēmiba un ģimenes atbalsts veido Georga dzīvi saturīgu un interesantu.
Aleksandrs 19 gadi (augšējā rindā pa kreisi)
Aleksandrs sešu gadu vecumā ar citiem puikām rotaļājās, vizinoties ar garāmbraucošajiem vilcieniem. Viņam nepaveicās-viņš zaudēja abas kājas. Apbrīnas vērts ir Aleksandra optimisms, enerģija un dzīvesprieks.Jau bērnībā Aleksandrs iemācījās staigāt uz rokām ,sāka nodarboties ar sportu. iekļuva Latvijas sēdvolejbola jaunatnes izlasē un kļuva par čempionu. Ratiņkrēsls kļuvis par Aleksandra aktīvās dzīves “ galveno instrumentu”, ko viņš pārvalda virtuozi. Vi. Aleksandrs iemācījies patstāvīgi iekļūt vilcienā ar visu ratiņkrēslu pa stāvajām vilcienu kāpnēm .Viņš tiekas ar draugiem, apmeklē koncertus un kafejnīcas , filmējas, Viņš dzīvo pilnvērtīgu jauna cilvēka dzīvi un ir iedvesmojošs paraugs tiem, kas līdzīgās situācijās nolaiž rokas.
Luīze, 13 gadi (apakšējā rindā pa kreisi)
Meitenei divu gadu vecumā konstatēts Dauna sindroms. Ģimenē aug divi jaunāki bērni-brālis un māsa bez veselības problēmām. Ģimene Latvijas apstākļiem turīga- vecāki darbojas mākslas tirgū, rīko mākslas un antikvāro priekšmetu izsoles, interesējas par Dauna sindroma zinātniskiem pētījumiem pasaulē. Bērna aprūpē aktīvi iesaistās sabiedriski aktīva vecmāmiņa .Meitenei tiek gādātas dažādas attīstības iespējas-viņa apmeklē baseinu, piedalās daiļslidošanas treniņos, ģimenes ekskursijās Latvijā un ārzemēs, tikusi vesta pie medicīnas speciālistiem Amerikas Savienotajās Valstīs, Zviedrijā, Vācijā.
Renāte 23 gadi un Antons 25 gadi (apakšējā rindā pa labi)
Abi jaunieši ir neredzīgi no dzimšanas. Viņi ir vieni no 30 000 cilvēkiem ar redzes traucējumiem Latvijā. Tas ir liels cilvēku daudzums, kas dzīvo mums līdzās. Vai saprotam un spējam iejusties viņu dzīvēs? Cik daudz tiek domāts par šiem cilvēkiem piemērotām profesijām, par viņu potenciāla izmantošanu un saturīgu dzīves piepildījumu? Abi mūsu varoņi aizrautīgi muzicē, dažādās skatēs un konkursos saņem atzinīgu novērtējumu. Vēlamies izprast kādas ir jaunu cilvēku romantiskās jūtas, kas piestāv jaunībai. Kā šādi jauni cilvēki pieņem lēmumus par ģimenes veidošanu.
Filmas varoņus iepazīstam un iemīlam arvien vairāk. Mēs viņus saucam par mūsu “ baltajiem zvirbuļiem’. Atšķirīgi un vienlaikus tādi paši, kā mēs - ” pelēkie zvirbuļi “ - tā saka režisore Laima Žurgina